Ekharts Tolle "Jaunā Pasaule"
 Ekharts Tolle ved mūs viņpus mūsu dzīvei, lai parādītu, ka tagad ir iespēja radīt jaunu - mīlošāku - pasauli. Tā ietver apziņas krasu iekšēju pāreju no pašreizējās identificēšanās ar ego uz pilnīgi jaunu domāšanu par to, kas esam. Lai tas notiktu, cilvēka prāta struktūrām jāpakļaujas evolucionārai pārveidei. Grāmatā "Jauna pasaule" Tolle rāda, kā šī pārveide var notikt ne tikai mūsos, bet arī apkārtējā pasaulē. Izgaismodams šo apziņas pārveides dabu, Tolle raksturo, kā darbojas mūsu pašreizējā apziņa, kas balstīta ego. Autors atklāj bailes, kas mūs nomāc, un parāda, kā mēs katrs atrodam laimi un veselību, pateicoties virknei vienkāršu, dzīvi apstiprinošu soļu: izprotot iluzorisko "es", apgūstot, kā pārstāt sevī nest pagātni, atklājot esības prieku. Grāmatā "Jaunā pasaule" aizslauka ilūzijas, kurās mēs dzīvojam, un nodrošina jaunu pamatu individuālam garīgumam un pašpilnveides procesam. Mēs pieredzēsim savu patieso esību, kas ir bezgalīgi lielāka nekā viss, par ko pašreiz sevi uzskatām. Šīs grāmatas galvenais mērķis nav sniegt tavam prātam jaunus uzskatus vai mēģināt tevi par kaut ko pārliecināt, bet gan izraisīt pārmaiņu apziņā, proti, atmodināt. Šī grāmata ir par mani un tevi.
Citāts no grāmatas -
Vārdi - vai tie būtu izteikti, vai veido skaņas, vai arī paliktu neizsacīti kā domas - var gandrīz tevi hipnotizēt. Tu drīz vien tajos apmaldies, tevi pārņem nešaubīga ticība, ka, piesaistījis vārdu kaut kam, tu zini, kas tas ir. Patiesībā tu nezini, kas tas ir. Tu vienīgi esi apslēpis mistēriju zem apzīmējuma. It viss - putns, koks, pat vienkāršs akmens - un katrā ziņā cilvēks - galu galā ir neizzināms. Iemesls ir tā neizdibināmais dziļums. Viss, ko mēs spējam uztvert, pieredzēt, par ko domāt, ir vien īstenības virsējais slānis, kas mazāks par aisberga virsūdens daļu.
Zem virspusē redzamā viss ir ne tikai saistīts ar pārējo, bet arī ar visa dzīvā Avotu, no kurienes tas nācis. Pat akmens (un vēl vieglāk - zieds vai putns) varētu tev noradīt atpakaļceļu pie Dieva, pie Avota, pie sevis. Kad lūkojies uz to vai turi rokās un ĻAUJ TAM BŪT bez uzspiesta vārda vai garīga apzīmējuma, tevī rodas godbijības, izbrīna sajūta. Tās būtība klusi sevi atklāj un atspoguļo tev paša būtību. Tieši to lieli mākslinieki sajūt un sekmīgi atklāj savā mākslā.
Ja tu neapslēp pasauli zem vārdiem un apzīmējumiem, tavā dzīvē atgriežas brīnuma sajūta, kas zaudēta ļoti sen, kad cilvēce nevis izmantoja domu, bet kļuva tās pārņemta. Tavā dzīvē atgriežas dziļums. Lietas atgūst jaunumu un svaigumu. Un vislielākais brīnums ir pieredzēt savu būtību pirms jebkuriem vārdiem, domām, garīgiem apzīmējumiem un tēliem. Lai tas notiktu, tev jāatraisa sava „es" Esības sajūta no visām lietām, ar ko tā sajaukusies, proti, identificējusies.
Jo ātrāk tu attiecini mutiskus vai garīgus apzīmējumus uz lietām, cilvēkiem vai situācijām, jo seklāka un nedzīvāka kļūst tava īstenība un jo nejūtīgāks tu kļūsti pret īstenību, dzīvības brīnumu, kas nepārtraukti atklājas tevī un ap tevi. Tādejādi var iegūt izveicību, bet zaudēt gudrību, tāpat arī prieku, mīlestību, jaunrades spēju un mundrumu. Tie noslēpti klusā plaisa starp uztveri un interpretāciju. Protams, mums jāpielieto vārdi un domas. Tiem pašiem piemīt savs skaistums, bet vai mums jākļūst par to gūstekņiem?
Vārdi samazina īstenību līdz kaut kam tādam, ko cilvēka prāts var aptvert, kas nav pārak daudz. |
