Tā nu sanāca, ka no grāmatas par mūsdienām, pārcēlos uz grāmatu par senāku pagātni. Man jau šīs autores darbi šķiet interesanti, tādēļ arī lasīju kārtējo viņas gara darbu. Cerības attaisnojās.
Ievietošu profesionālu apcerējumu par šo grāmatu:
----------------------------------------
Inguna Bauere – viena no patlaban ražīgākajām latviešu autorēm, kuras darbu skaitam 2013. gadā vien ir grūti rast precīzu skaitu – nākusi klajā ar vēsturisko romānu “Marta, mana Andromeda”. Darbs veltīts Latvijas Žēlsirdīgo māsu kustības dibinātājai un sabiedriskā un politiskā darbinieka Hugo Celmiņa sievai Martai Celmiņai (dzimusi Gailīte, 1880-1937). Tas ir piemineklis sievietei, viņas dzīves ceļam, mīlestībai pret vīru un pašaizliedzīgajam darbam, Pirmā pasaules kara laikā kopjot ievainotos.
Romāna lielāko daļu veido Martas dzimtas koka iztirzājums, kas ļauj ielūkoties Vidzemes lauku ļaužu dzīvē un kārtu attiecībās īsi pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Tāpat skarts jautājums par izglītības pieejamību un nozīmi lauku cilvēku dzīvē, akcentēta Gailīšu dzimtas saikne ar tā laika sabiedriskās domas veidotājiem latviešu vidū – brāļiem Kaudzītēm, Kronvaldu Ati u.c. Tēmas ir interesantas, un ir vērtīgi uzzināt, ka Marta ir cēlusies no centīgiem un inteliģentiem ļaudīm, lai gan romāna sižeta attīstībai tas tikpat kā neko nedod.
Iespējams, tālab darbā ir divas sižetiskās līnijas – primārais, protams, ir vēstījums par Martas dzīvi, taču romānu arī caurvij stāsts par naidu, kas tiek glabāts vairākās paaudzēs, un – kaut tikai kā enerģija, ne fiziska vardarbība – tas skar arī Gailīšu dzimtu un Martu. Sižetiskās līnijas te pietuvinās, te attālinās, līdz beidzot sastopas, lai pārvērstos vienā – tajā, kas koncentrēta ap romāna galveno varoni. Abu līniju saplūšana ir simboliska – tā ir gan kā oda mīlestībai, jo, sastopoties ar šīm jūtām, ļaunums zaudē spēku, gan arī kā labā un cēlā uzvara pār ļauno un zemisko. Kaut arī otrās sižetiskās līnijas dēļ grāmatas notikumi iestiepjas tālā pagātnē, naida motīvs ir tas, kas daļēji piešķir darbam viengabalainību un palīdz lasītājam nepagurt no dzimtas vēstures un monotonas Martas dienasgrāmatas lapaspušu iepazīšanas. I. Baueres veidotajā pasaulē jūtama izteikta polaritāte – romāna pozitīvie tēli ir labo īpašību koncentrāts paaudžu paaudzēs, bet ļaunais – negatīvāks par negatīvu. Tikai mīlestība un nāve, kas atnāk teju vienlaicīgi, to atbruņo.
Marta grāmatā figurē jau no pirmās lapaspuses. Turpat ir arī Andromedas motīvs – negatīvie tēli visā darba gaitā ņirgājas par šo iesauku, ko Martai ir piešķīris Hugo un kas atspoguļo viņas interesi par astronomiju un tiekšanos pēc zvaigznēm. Tomēr kā fiziski eksistējošu būtni lasītājs Martu iepazīst tikai pēc dzimtas koka izpētes. Līdz tam Marta ir laikā un telpā tāls naida objekts, un viņas pieminēšana tikai norāda uz to, ka daudzas norises un cilvēki, lai cik plaša neliktos pasaule, ir savā starpā saistīti smalkiem likteņa pavedieniem.
Kad lasītājs ir izzinājis par kārtu attiecībām, ļaužu noskaņojumu, vēlmēm un alkām Vidzemē 19.gadsimta vidū un beigās, iepazinis tikumiem un netikumiem apveltītus „personāžus”, romānā ienāk Marta – kā bērns, pusaudze un beidzot arī kā zinātkāra, bet savrupa jauna sieviete, kas vairāk par visu alkst mīlestības. Te lasītājs spēji tiek pārsviests no Vidzemes sabiedriski un politiski aktīvo ļaužu mājām uz Martas iekšējo pasauli, kura ar ilgām un skumjām, kas atklājas viņas dienasgrāmatu fragmentos, pēc laika var kļūt nomācoša. Gribētos, lai ilgošanos vismaz uz brīdi pārtrauc kāda atkāpe, kas rada spriedzi, piemēram, lai tiek ieskicētas romāna negatīvā varoņa Augusta Godiņa klaidoņa gaitas, kurās viņš devies ar domu par vēlāku atgriešanos un atriebību Martai un viņas vecākiem, kuri par kaķa sakropļošanu ir izslēguši puisi no skolas.
Lai gan mīlasstāsts ir smeldzīgs, tas ir arī apbrīnas vērts – tajā kopā būšanas (arī laulības) posmā, kas attēlots grāmatā, Marta un Hugo vairāk laika pavada šķirti nekā viens otram līdzās, tomēr viņiem izdodas uzturēt savstarpējo saikni cerību pilnās vēstulēs, bet attiecībām nākas izturēt laika pārbaudi. Pārliecinoši tiek atklāta Martas personības veidošanās, viņas nobriešana, ilgas pēc mīlestības un mīļotā, kā arī darba gaitas – kaut gan medmāsas darbam Marta nododas, jo alkst būt tuvāk demobilizētajam Hugo, viņa to veic ar milzu sirsnību un iejūtību, sniedzot palīdzību ikvienam karā ievainotajam, neatkarīgi no tautības un karojošās puses. Medicīnas māsas, kareivju dēvētas par “baltajiem eņģeļiem”, kā tādas arī atainotas. Varbūt labi, ka viena no māsām – Martas draudzene Lidija – ielaižas neatļautā sakarā ar kādu no ievainotajiem – citādi medus muca paliktu bez darvas piliena. Jāpiebilst gan, ka šāds notikumu pavērsiens nepieciešams arī romāna „naida līnijas” attīstībai.
Grāmata nudien ir kā piemineklis – tā cēli parāda iemūžinātā cilvēka stiprās puses, labo, viņa darbu, devumu un mantojumu. Lasītājam paveras skats uz Baueres marmorā cirstu figūru: Martas labestību, izturību, uzticību, visa latviskā mīlestību, viņas izcelsmi, veiksmīgām un dzīves ceļā iederīgām izvēlēm, par kādām kļūst dzīvesdraugs Hugo un žēlsirdīgās māsas darbs. Tas ir slavinājums sievietei – mīlošai, gādīgai, uzticīgai, izturīgai, apņēmīgai, respektīvi – visu labo īpašību apkopojumam. Arī viņas attiecības ar Hugo parādītas kā cēlmetāla savienošanās ar cēlmetālu. Grūti noticēt, ka reiz tepat, mūsu zemē, dzīvojuši tik nevainojami cilvēki, turklāt pat veselas dzimtas.
Droši vien tāpēc, ka informācijas par Martu bijis tik, cik bijis, autore ir mēģinājusi veidot paralēlu sižetu. Tomēr nešķiet, ka ideja būtu nostrādāta pilnībā - tur, kur parādās Martas dienasgrāmatu fragmenti unviņas sarakste ar Hugo, otra sižetiskā līnija pazūd, un ir tik daudz abu varoņu iekšējās pasaules atreferējumu, ka rodas iespaids par paviršību. Tāpat skaidri var redzēt, ka, ja nebūtu „naida sižetiskās līnijas”, darba apjoms būtu mazāks vismaz par trešo daļu.
Tāpat būtu interesantāk, ja Martas un Hugo dienasgrāmatu ieraksti būtu kā piedeva sižetam, nevis atsevišķu nodaļu terapeitisks komponents. Taču var redzēt, ka autorei ir izdevies pateikt to, ko viņa ir vēlējusies – ka Marta ar savu izvēlēto dzīves ceļu ir bijusi gaismas stars Hugo un daudziem ievainotajiem; Bauere ir ielikusi spēcīgu zemtekstu neizdibināmajiem likteņa līkločiem, kas izved cilvēkus cauri dzīvei pēc mirstīgajiem ne vienmēr nolasāmām un uzreiz saprotamām sakarībām, un izsacījusi slavinājumu mīlestībai, kas dara brīnumus – palīdz pārvarēt grūtības, izturēt atšķirtību un kausē naidu.
Romānu var vērtēt kā izglītojošu un biogrāfisku, bet, lai to varētu uztvert arī kā labu un baudāmu daiļliteratūru (spriežot pēc uzbūves, autore mēģinājusi ielēkt arī šajā plauktā), detaļām būtu organiski jāsaplūstu vienā veselumā, neradot jautājumus par to, kālab tās tur atrodas.
Piemineklis sievietei, darbam un mīlestībai.
Inguna Bauere “Marta, mana Andromeda”
Laura Celmiņa
03.09.2013
https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/22275/
