Tikšanās Ziemassvētku noskaņās pie izpušķotas eglites, kurā arī mūsu puzurīši atraduši vietiņu. Katrai līdzi neliels cienastiņš, pārsvarā pašu gatavots, tāpat kā mazā dāvaniņa – loterijai. Telpu šoreiz izvēlējāmies citu – lielāku, kur parasti notiek mūsu bibliotēkas organizētie pasākumi. Vairāk plašuma un brīvības.:)
Sapulcējāmies septiņas, acīm redzot, tieši tās, kurām bija šai mirklī šeit jābūt. Jāraksta, ka grupiņa mums šogad sanākusi interesanta un mazliet atšķirīga no iepriekšējiem gadiem. Man atliek tikai mazliet ievadīt, kad jau sarunas un domu apmaiņa virzās uz priekšu visdažādākajos virzienos. Gluži tāpat, cik dažādas esam pašas. Un es ļauju, lai NOTIEK TAS, KAM JĀNOTIEK, neuzspiežot iepriekš iecerēto. Arī tā mēs iepazīstam viena otru un pašas sevi.
Sākam ar savu ierasto Gaismas mirklīšu aplīti.
Noskaņai un pārdomām nolasu Maijas Laukmanes pārdomas tieši šodien publicētās Draugu Dienasgrāmatā:
“Ja varētu tā: acu priekšā noklab kino klapīte, un kāds acīm neredzams režisors neapstrīdamā balss tonī paziņo: „Otrais dublis! Atkārtot, šis fragments, ko nupat dzīvoji, nekam neder! Radi no tās pašas vietas, bet labākā variantā!”
Ja varētu tā...
Taču nevar.
Mainot vienu fragmentu, izmainītos arī daudz no pārējā, tā būtu.
Dzīvošanas mirkļi prot noslēpumaini un neatšķetināmi saslēgties cits cita galā un cits cita ietekmē, un tie arī visbiežāk izaug tieši tā: cits no cita. Nē, nevar atkārtot laimes brīžus, tie pārāk cieši saslēgušies cits cita turpinājumos ar visu, kas ap tiem apaudzēts un sajusts.
Bet tomēr, ai, it bieži atrodas mirkļi, kad gribas pievērt acis, aizspiest ausis un, lai labotu, atgriezties brīdī „pirms tam”. Lai reiz izlabotu tieši šo mirkli.
Pirms mute vērusies runāt, kad vajadzējis paklusēt. Pirms roka steigusies atgrūst, kad tās vajadzējis, ja nekā citādi, tad vismaz sakrustot aiz muguras, neļaujot darīt to, ko izdarījušas. Pirms acis vienaldzībā novērsušās, kad vajadzējis...
„Trešais dublis! Atkārtot vēlreiz, bet tā, lai bez vainas!” skan un skan ausīs izdomāta režisora īstenībā nesacīts teksts, taču...
Varbūt tā ir manis pašas sirdsapziņa, kas to saka?
Lai gan... It bieži ausis dzird kāda blakus stāvošā nopūtu: ak, es toreiz biju tik jauna, skaista un laimīga... Kaut varētu tā atkal... Kaut uz mirklīti caur kādas adatas aci atpakaļ... Tā ir: sirdij atrodas un atrodas mirkļi un notikumi, kurus gribas izdzīvot vēlreiz un no jauna, neko notikušajā nemainot. Gribas vēlreiz un tieši tāpat. Tieši to pašu. Labprātīgi atkārtoti.
Bet nevar.
Nekā un neko nevar atkārtot dzīves ritējumā. Neiespējami.
Otrreiz vairs tajā pašā straumes vizējumā neiekāpt. Tajā pašā Abavas līkumā – jā! Aiziet!
Taču nianses, vienalga, būs citas un citādas.
...Stāvu upes krastā, skatos straumes klusajā plūdumā un pati sev jautāju: kā būtu? Kā būtu, ja tomēr varētu?
Kā būtu ja es tagad, ar citu pieredzi, ar citu redzējumu, ar citu dzīves rūdījumu stāvētu daudzus gadus atpakaļ plūstošā straumē, matos sajūtot daudzus gadus atpakaļ tur ieslīdējušu mēnesstaru un pie sirds piekļāvusi daudzus gadus atpakaļ plūktas magones?...
Nē, es to negribu.
Gribu šobrīd un tagad.
Man uz laiku laikiem, kamēr elpošu, piederēs tas, kas bijis un noticis vakar. Arī nepareizas – arī tas mani rūdījis un veidojis par cilvēku, kāda esmu šodien. Un sen zudušās magones sirdī joprojām nenovīst, tās tur ir un zied. Tāpēc tiešām – atgriezties nevēlos.
Taču... Acu priekšā noklab kino klapīte, un kāds acīm neredzams režisors neapstrīdamā balss tonī paziņo: „Četrdesmit devītais dublis! Atkārtot! Šis fragments, ko nupat dzīvoji, nekam neder! Radi no tās pašas vietas, bet labākā variantā!”
Un es radu.
Kopā ar savu sirdsapziņu.
Domās aizejot atpakaļ un pasakot paldies cilvēkam, kuram reiz paskrēju garām, domājot tikai par savu pagūšanu laikā. Domās noglāstot kādu, kuru magoņu ziedēšanas laikā noglāstīt piemirsās. Domās parādot ceļu draugam, kuram reiz liku meklēt to vienīgi pašam. Domās pasakot dažus labus vārdus sen manā dzīvē pazudušam cilvēkam, kad reiz pelēka nenovīdība, nepārtraukti purpinot auss tuvumā, tos nelaida pāri lūpām.
Ja varētu tā...
Bet nevar. Tas ir: var vairs tikai daļēji, jo laiks izkaisa līdzgājējus, un ne vienmēr tie sarodas atpakaļ caur neredzama režisora neiecietīgā balsī izsauktu „Atkārtot!”...
Taču citu neko mainīt nevēlos, skaidri zinot, ka mainot vienu fragmentu, izmainītos arī daudz no pārējā. Zinot, ka dzīves mirkļi ir tik skaisti neatšķetināmi, – tik skaisti, ka...
Ka paldies Dievam.
Stāvu tagad plūstošajā upes straumē, pavērsusi seju pret mēnessgaismu, pret zvaigžņu gaismu un pret jebkuru citu gaismu, kādu vien ātrās dzīvošanas laikā iespējams sajust un svinēt.
Stāvu un zinu, ka laiks nebūt nesašķeļas divās nesamierināmās daļās: agrāk un tagad. Nav tā!
Un nebūs tik, kamēr ar savu silto elpu stāvēšu vidusdaļā.
Kamēr stāvēšu ar savu visu laiku klāt esošo sirdsapziņu un ar tikai šodien plūktām magonēm rokās.”
Un tad, lai nepārtrūktu domu pavediens katram ar sevi, klusu izdalu krāsainas lapas un rakstāmos, aicinādama uzrakstīt vēstuli sev vai savam Sargeņģelim, vai aizejošajam gadam, vai... Parasti reizēs, kad esmu rosinājusi uz rakstīšanu, skan iebildes, taču šoreiz tas VISS vienkārši NOTIKA it kā pats no sevis... Tā reizē bija arī mūsu šā vakara meditācija...
Darbiņš padarīts – un varam ķerties pie mielošanās! Un – domu apmaiņas! Neizpaliek arī zīlēšana un dāvaniņu saņemšanas rituāli...
Trīs stundas mūsu parasto divu stundu vietā pagāja nemanot un pat tad vēl tā īsti negribējās projām iet...
Vēl sarunājam, ja laiks atļaus, svētdienas, 22.decembra rītā, reizē ar saules lēktu sastapties pie bibliotēkas un doties uz Skaņākalna parku saulīti sveikt. Sniegu gan nesola, vien lietu, bet... To mēs redzēsim svētdienas rītā!....:)
Nākošā nodarbība nākošajā gadā – 9.janvārī! Un to šoreiz vadīs Liene un Antra. Tā mācību gada sākumā norunājām, ka nodarbību vadības groži būs jāpārņem arī citām, kuras būs tam gatavas. Man taču jāprotas un jāgatavo sev maiņa. Dzīve turpinās!:)
Uz tikšanos atkal Mazsalacas pilsētas bibliotēkā!
Maija
