Cilvēkam ir jākļūst absolūti brīvam SAVĀ būtībā.
Nojaucot prāta būvētās barjeras. Apzinoties to, ka mēs esam Radītāji bez robežām. Gaisma, kurai nav ne sākuma, ne beigu. Mums ir jāsāk apzināties savu vērtību. SEVI.
Nekas un neviens nav tiesīgs un nav spējīgs mūs turēt rāmjos. Tiklīdz mēs sākam to apzināt– jaunās enerģijas mūs atbalsta. Tiklīdz pieslēdzas prāts– tā atbalsts zūd. Mēs ieslēdzamies tādā kā aplī– uz riņķi, uz riņķi– un netiekam no tā laukā. Kamēr neatsitamies pret kaut ko cietu– un pierē ir puns!
Bailes.
Bailes ir NEKAS. Ilūzija ar tukšumu vidū. Prāta radīts instruments, lai neļautu cilvēkam būt brīvam.
NEKAS nevar mūs ietekmēt! Bailes mums paņem prom ļoti daudz enerģijas. Kas tad patiesībā notiek? Mēs savu enerģiju atdodam NEKAM. Tukšumam. Izmetam vējā. Tā vietā, lai ar tās palīdzību Radītu SAVU neatkarīgu, piepildītu dzīvi. Nākamajā reizē nostājamies tām pretī un izsakām NODOMU būt brīvam no bailēm. Īsi, kodolīgi, skaidri! Lai prāts nevar spēlēt spēles ar gariem teikumiem. Un vienkārši darām to, no kā mums ir tik ļoti, ļoti bail.
Atbrīvojoties no bailēm, mēs kļūstam brīvi paveikt neticamas lietas SAVĀ dzīvē.
Neatkarība.
Tas ir jautājums par Līdzsvara punktu. Mums reizēm šķiet, ka nespējam pacelt savu dzīvi. Fizika! Pārbīdām savu Līdzsvara punktu! Neceļam to, ko nevaram celt. Jo lielāko tiesu mēs ceļam CITU dzīves, CITU problēmas, CITU sāpes, CITU darbus utt. Mēs cenšamies glābt pasauli, jo tā ir pareizi. Bet kas to saka? Sabiedrība? Sistēmas? Radi? Draugi? Kāpēc? Kāpēc visi saka, ka tā ir pareizi?
Tāpēc, ka tā ir vieglāk noslēpties no SEVIS! Tā mēs izvairāmies no atbildības par SAVU dzīvi. Bet kas tad ir mūsu Dvēseles uzdevums? Dzīvot SAVU dzīvi ar visu, ko tā mums dod piedzīvot. Gūt pieredzi. Nav sliktas, vai labas pieredzes. Ir tikai pieredze! Un tieši tādā veidā tā ir arī jāuztver.
Kā mēs varam iegūt neatkarību? Dvēseles brīvību?
Sāksim ar to, ka mums ir jāapzinās, ka uz Zemes šeit atrodas tikai neliela daļa mūsu Dvēseles. Viens aspekts. Taču Visumā šo daļu, jeb aspektu ir ļoti daudz. Katra šī daļa dara savu darbu, gūstot pieredzi un nobriestot. Kādā brīdī šis pieredzes trauks ir pilns. Tur nekas vairs nevar ietilpt. Kas notiek? Mēs sākam mosties! Sākam meklēt, sākam ieklausīties, apstāties, meditēt, meklējot kaut ko, paši nesaprotot ko. Bet tajā brīdī mēs sākam meklēt SEVI. SAVAS Dvēseles daļas. SAVU pilnību, kas mēs patiesībā esam. Dvēseles veselumu– pats SAVU veselumu.
Sākas galvu reibinoši meklējumi– Skolotāji, meditācijas, garīgās prakses, literatūra un informācija dažādos veidos, sakrālie ceļojumi uz dažādām pasaules malām, kustības, sistēmas... Viss cits, tikai ne pats! Mēs mēģinām to atrast kaut kur no sevis ārpusē. Mēs gaidām, ka kāds cits pateiks, iedos to, ko meklējam. Pieķeramies kaut kam ārpusē. Bet ārpusē ir CITU cilvēku zināšanas, CITU cilvēku radītas patiesības, CITU cilvēku pasaules. Tikai ne ES. ES PATS! Tur nav mūsu Dvēseles daļas.
Tās ir mūsu pašu DZĪVĒS– pagātnē, tagadnē un nākotnē. Dažādās laika līnijās, pastāvošās un eksistējošās vienlaikus Visumā. Lineārais laiks ir tikai uz Zemes. Citur tas ir Tagad. Brīdī, kad mēs sākam meklēt, mums ir jāapzinās, ka mēs meklējam SEVI, un atrast to varam tikai un vienīgi SEVĪ.
Kā apvienot SEVI vienotā veselumā? Kā apvienot visas Dvēseles daļas sevī? Tagad.
Ar NODOMU un dodot atļauju. Caur sajūtām. Izbaudot, sajūtot, priecājoties, pieņemot un mīlot sevi tādu, kādi nu mēs te uz Zemes esam.
Īsi, skaidri, kodolīgi! Neļaujam prātam spēlēties!
Piemēram, ar vārdiem:
- Šeit un tagad es paziņoju par nodomu un dodu atļauju visām manām Dvēseles daļām ienākt manī un apvienoties vienotā veselumā.
Kas notiek ar iepriekšējām dzīvēm?
Tās kārtojas. Jaunās enerģijas ir maigas un tajā pašā laikā ļoti jaudīgas. Zeme tās absorbē sevī milzīgos daudzumos, mainoties un attīroties. Zeme, tāpat kā cilvēce, tagad ļoti strauji attīra savu Karmu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka esam nedalāmi saistīti ar Zemi. Kas notiek ar viņu– notiek arī mūsos. Jaunajā laikmetā vairs nav laika un vajadzības rakņāties un iedziļināties savā pagātnē, savās iepriekšējās pieredzēs, meklējot tur cēloņus kaut kam, kas būtu vainojams pie tā, kas tagad neapmierina mūs šajā dzīvē. Tas kārtosies pats, reizē ar Dvēseles apvienošanos, reizē ar to, ka sāksim sevi apzināt par Gaismu bez robežām.
Savu pagātni mēs varam mainīt tikai un vienīgi atrodoties Tagadnē. Nevajag iet un cilāt vecus krāmus, kas tāpat ir uz iziršanas robežas. Tā mēs zaudējam enerģiju, pirms pieslēdzamies Jaunajām. Mēs ļaujam vecajam sevi vilkt atpakaļ.
Tāpat nevajag izteikt NODOMU dzēst visu Karmu!!!
Jaunās enerģijas to saprot burtiski. Tādējādi jūs varat dzēst arī to pieredzi, kas iespējams toreiz šķita slikta, bet tā nesa pretēju efektu kādā nākamajā pieredzē. Tas ir ļoti sarežģīts un laikietilpīgs process. Bet, ja jums ir tāda vajadzība, jūs jūtat, ka tā vajag– lūdzu, dariet. Tikai sekojiet līdz domām un izsakiet nodomus ar Sirdi!!!
Domas.
Ļoti svarīga lieta. Ko un kā mēs domājam tagad? Tieši tagad. Cik daudz labu domu tagad – tik daudz negatīvās pieredzes attīrās– pagātnē, tagadnē un nākotnē. Tas ir tik tieši saistīts tieši tagad! Katrs smaids, katrs prieks, katra dalīšanās, katra brīvības sajūta, katra gaismas sekunde, ko dodam no sevis laukā– jaudīgi un neaptveramā ātrumā attīra un sakārto mūsu pieredzes. Un šī pārkārtošanās ļauj mums TAGAD baudīt savu piepildīto dzīvi.
Gaisma.
Esmu daudz to pieminējusi un esam ar to strādājuši. Sapratuši kā tā nāk no Visuma centrālās Saules un kā tā caur mums nonāk Zemē. Esam izmēģinājuši apzināt– kādi transformētāji mēs esam. Taču kas tagad ir pats galvenais, lai mēs varētu sevi ne tikai atmodināt, bet lai mēs katrs kļūtu par SAVAS dzīves Meistariem– brīvi, neatkarīgi Radītāji, kas mīl sevi?
Gaisma! Apzināt sevi par Gaismu bez robežām. SEVI un tikai SEVI. Būt par Gaismu bez robežām, neatkarīgu savas realitātes Radītāju.
Īsts Meistars neglābj pasauli, neglābj visus bērnus, neglābj smagi slimos, nedziedina ar pieskārienu, nerāda trikus un nerada brīnumus citiem...
Skarbi? Nē. Patiesi.
Īsts Meistars iet un staro. Viņš iet pasaulē ar SAVU Gaismu– ievibrējot, attīrot, uzrunājot pasauli bez vārdiem, tikai ar savu Gaismu, caur sevi. Pašam esot tās centrā– savā Sirdī. Laižam gaismu pasaulē caur saviem darbiem– vienalga ko darām! Vai mēs cepam maizi, vai strādājam bankā. Jo tu vairāk gaismas izstarosi, jo spēcīgāks būsi, un tev nevajadzēs mākslīgi radīt ap sevi aizsardzību.
Jo Gaisma spēcīgāka, jo pasaule atsaucas. Tā mainās, attīrās, ievibrējas. Tā sāk atcerēties sevi. Mēs nedrīkstam mainīt pasauli ar spēku, bet mums ir jāmaina tā caur savu Gaismu. Esot par Gaismu bez robežām, Dvēselēm savā veselumā un krāšņumā.
Tā veidojas pasaule, kad mēs pieņemam SAVU Meistara ceļu. Jo savā patiesajā būtībā mēs visi, bez izņēmuma, esam Meistari. Tagad ir pienācis laiks un arī enerģētiskais atbalsts šo meistarību ienest savā dzīvē. Katram SAVĀ dzīvē. Te un tagad.
Avots -
https://gaismasdarbinieki.blogspot.com/
