Kāpēc tieši šai nedēļā atkal atcerējos domu, ka dzīve ir Spēle?... Laikam jau tādēļ, ka katra šīs nedēļas diena ir bijusi Spēlei līdzīga, kur gaidītā vietā pēkšņi viss sagriežas ar kājām gaisā un nesaprotu, kas notiek? Vai tas labi, vai slikti?....
Atceros bērnībā un kopā ar bērniem spēlēto Cirku... Mēs metam kauliņus, skaitām punktus un katrs ceram pirmais nokļūt pie Mērķa. Bet - uzmetam nepareizo ciparu un nākas pakāpties atpakaļ... Vai tādēļ mēs pārtraucām spēlēt?... Mums bija Mērķis un mēs tam neatlaidīgi tuvojāmies.
Jā, mēs gribējām tur nokļūt pirmie, jo tad mēs būtu Uzvarētāji!
Bet - vai arī zaudējot mūsos nepaliek Spēles Prieks?
Kas ir Zaudējums un kas ir Ieguvums?....
Vai tikai zaudējot mēs spējam saprast iegūto?...
Vai iegūto zaudējot?...
Mēs esam tik dažādi šai Dzīves Spēlē...
Es metu kauliņu!
Tu met kauliņu!
Skat, mēs esam uz vienas rūts! Cik ilgi? Līdz nākošam metienam... Ceļā uz Mērķi mēs varam satikties atkal un atkal, tāpat kā izšķirties, līdz sasniedzam Mērķi vai arī ... nesasniedzam, ja pietrūkst pacietības... Mēs varam otru vainot un apvainot, bet varam arī klusībā norīt apvainojumus un turpināt...
Es esmu spītīgais un neatlaidīgais Mežāzis un es turpinu šo Spēli, ko sauc par Dzīvi! Reizēm zaudējot, tomēr tik daudz esmu guvusi! Šodien pateicos visiem, ar ko kopā nācies ir Spēlēt!
Rīt uzsākšu jaunu Spēli!
(2008.)
